Cervicīts ir dzemdes kakla iekaisums. Cervicītu var iedalīt akūtā un hroniskā, kā arī infekciozā un neinfekciozā.
Infekciozo jeb akūto cervicītu var izraisīt tādas seksuāli transmisīvi ierosinātāji kā gonokoki, hlamīdijas u.c.
Neinfekciozo cervicītu var izsaukt lokāla audu traumatizācija (tamponu, diafragmu, intrauterīnās kontracepcijas, vaginālo riņķu lietošana), dažādu hormonu ietekme uz dzemdes kakla gļotām, ķīmisks kairinājums (maksts skalošana, latekss, spermicīdi), apstarošana, u.c. Hronisks cervicīts parasti nav infekciozas dabas.
Bieži sūdzības var arī nebūt. Raksturīgās sūdzības ir pastiprināti izdalījumi, tā saucamās kontakta asiņošana (asiņošana pēc mīlēšanās, uztriepju paņemšanas), smērēšanās starp mēnešreizēm.
Raksturīgās izmaiņas var redzēt ginekoloģiskās apskates laikā. Lai konstatētu infekcijas, ir nepieciešams ņemt speciālas analīzes. Cervicītam raksturīgas izmaiņas var konstatēt arī citoloģiskās uztriepēs, kā arī biopsijās. Hronisku cervicītu biopsijās atrod gandrīz visām seksuāli aktīvām sievietēm, ++tāpēc, ja nav atbilstoši cervicītam raksturīgi simptomi, tam nav klīniskas nozīmes.
Ja konstatē infekciozo izraisītāju, ir jālieto antibakteriālā terapija. Ja ir izslēgtas infekcijas, un nav sūdzību, hronisks cervicīts nav jāārstē. Ja ir sūdzības, var veikt dzemdes gļotādas destrukciju ar krioterapijas, koagulācijas vai lāzera terapijas metodēm, tomēr šādas ārstēšanas gadījumā pastāv iespēja, ka šī problēma var atjaunoties, kā arī iespējama dzemdes kakla gļotādas traumatizācija.
